ESI GATAVS

Mateja evaņģēlija 24 nodaļā, Jēzus atklāj līdzību, kas māca mūs būt nomodā un gatavībā jebkurā laikā. „Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat”. Šai līdzībā Viņš runā par uzticīgo un neuzticīgo kalpiem. Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām. Patiesi Es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām.

„Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja ev. 24:48-51)

Skatieties, Jēzus runā par kalpiem, bet domā visus ticīgos. Viens kalps ir nosaukts par uzticamu un labu, bet otrs par ļaunu un neuzticamu. Kas padara otru par tādu Dieva acīs? Saskaņā ar Jēzus vārdiem, tas ir kaut ko viņš jūt savā sirdī. Viņš teiks savā sirdī: „mans kungs kavējas nākt” (24:48). Viņš nerunā par to balsī, nesludina to. Bet tās ir viņa domas. Viņš ir ļāvies sātana meliem par to, ka „Tas Kungs aiztur Savu atnākšanu”. Skatieties, viņš nesaka: „Tas Kungs neatnāks”, bet gan „Viņš aizturas”. Citiem vārdiem – „Jēzus neatnāks pēkšņi. Viņš neatnāks paaudzē, kurā mēs dzīvojam”.

Neuzticīgais un ļaunais kalps – tas ir kristieša, varbūt pat kalpotāja, prototips. Kāds, kuram tika dota pavēle „esi gatavs” un spried prātīgi”, „jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat” (Mateja ev. 24:44)

Jēzus parāda mums augļus ko nes šāda domāšana. Ja kāds domā, ka Tas Kungs neatnāks drīz, tad cilvēkam nav nekādas nepieciešamības dzīvot svētu dzīvi. Tāds cilvēks nemeklē mieru un harmoniju ar saviem biedriem. Nav saticības ne viņa ģimenē, ne mājā, ne draudzē. Viņš var pazemot un aizskart savus biedrus. Pēteris par šādiem cilvēkiem saka, ka tie seko savai baudu dzīvei. Viņi vēlās dzīvot divās pasaulēs. Darīt ļaunu, pilnā pārliecībā, ka viņi tiks glābti no Dieva taisnīgajām dusmām.

IENAIDNIEKA MELI

Grūtos brīžos, kad mūsu dzīvē ienāk kārdinājumi un grūtības, sātans atnāk lai uzspiestu mums savus melus: „Tu esi aplenkts. Tev nav izejas. Pat stiprāki par Tevīm ir krituši mazāk grūtos apstākļos. Ir pienācis arī Tavs laiks padoties. Tu esi neveiksminieks, vienkārši piekrīti tam. Tev jāsaprot, ka Dievs vairs nav Tavā pusē.”

Hiskija atradās savu grūtību epicentrā, saprazdams, ka viņš ir pilnīgi bezspēcīgs. Viņš juta, ka viņam trūkst spēku lai pretotos un neklausītu balsij, kas skanēja. Balsij, kas iedvesa vilšanos, melus un draudus. Hiskija saprata, ka pašam viņam neuzvarēt šai kaujā. Saprotot šo viņš meklē palīdzību pie Dieva. Dieva atbilde tiek dota viņam caur pravieti Jesaju: „Tas Kungs ir izdzirdējis tavu brēkšanu. Tāpēc pasaki sātanam, ka viņa pēdējā stunda ir situsi. Pa to ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to pašu viņš arī aizies.”

Hiskija gandrīz zaudēja, pakļaujoties ienaidnieka uzbrukumiem. Mums jāsaprot, ja grūtību un kārdinājumu brīžos mēs nevērsīsimies pie Dieva un negūsim spēkus Viņa solījumos, sātans smiesies par mums un kas vēl ļaunāk, viņš uzbruks mums.
Hiskija smēlās drosmi no Vārda, ko viņam bija devis Dievs. Un viņš droši varēja atbildēt Sanheribam: „Sātan, tu ne man cel neslavu. Tu cel neslavu manam Kungam. Mans Dievs iestāsies par mani. Un par to, ka tu cel neslavu Dievam Tam Kungam, tev nāksies izbaudīt Dieva dusmas!”

Svētie Raksti vēsta mums, ka tai pašā naktī, Tas Kungs pārdabiskā veidā izglāba Hiskiju un Jūdu: „Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem”. (2 Ķēniņu 19:35)

Šodien, tie, kas tic Jēzum Kristum, balstoties uz savu ticību, ir iemantojuši Kristus solījumus, kā arī Viņa asinis, kas iestājās par viņiem. Šais asinīs mums ir dota pestīšana un piedošana, uzvara pār grēku un kārdinājumu. Iespēja atbrīvoties no grūtībām un kārdinājumiem. Varbūt kā šis Vecās Derības ķēniņš Jūs esiet saņēmis līdzīgu vēstuli. Vai Jūs ticat, ka Dievs jau iepriekš zināja par to? Jūsu neapdomātie soļi, tie bija zināmi Viņam jau iepriekš? Jūsu bailes un pārdzīvojumi? Ja tā, tad Dāvids ir piemērs, kā mums šodien lūgt: „Dāvids uzsauca uz To Kungu un Viņš izglāba viņu”.

SVĒTAIS GARS UN VIŅA MIERS

Kam gan Tas Kungs dāvā Savu mieru? Jūs variet teikt pats sev: „Es neesmu Viņa miers cienīgs. Pārāk daudz manā dzīvē ir kļūdu un nepatiesības. Arī mana ticība nav pārāk stipra.”

Bet Jūs izskatieties daudz pievilcīgāks par tiem cilvēkiem, kuriem Jēzus pirmo reizi dāvāja Savu mieru. Neviens no tiem nebija Viņa miera cienīgs.

Padomājiet, piemēram, par Pēteri. Jēzus dāvā Savu mieru kalpotājam, kurš drīzumā noliegs Viņu un bēgs lai glābtu savu dzīvību. Lai kā arī Pēteris nemīlēja Kristu, tas netraucēja viņam noliegt Viņu.

Jēkabs un viņa brālis Jānis, cilvēki, kuros mita godkāres gars, ļaudis, kas vienmēr lūkojās pēc slavas un popularitātes. Viņi lūdza Jēzu, lai varētu sēdēt viens pa labo roku un otrs pa kreiso Dieva tronim.

Arī pārējie mācekļi nebija labāki. Viņi dusmojās uz Jāni un Jēkabu, domādami, ka viņi vēlās apmānīt viņus. Tā arī Toms, kurš vienmēr šaubījās. Visiem mācekļiem trūka ticības, un tas izbrīnīja un nomāca Jēzu. Pašā svarīgākajā momentā Jēzus Kristus dzīvē visi Viņa mācekļi pameta Viņu. Pat pēc augšāmcelšanās, kad Viņa augšāmcelšanās tika pasludināta, mācekļi ar grūtībām noticēja tam.

Šie cilvēki bija pilni ar apjukumu, viņi neizprata Dieva ceļus. Jēzus līdzības nebija viņiem izprotamas. Pēc krustā sišanas viņi aizmirsa Viņa vārdus par vienotību un aizmuka kur kurais.

Lūk, Jums ainava: Vīri, kas pārpildīti ar bailēm, neticību, ķīviņiem, šaubām, savstarpēju konkurenci un lepnumu. Un tai pašā laikā skan Jēzus vārdi vērsti pret viņiem: „Savu mieru Es dāvāju Jums”.

Tas ir acīmredzami, ka mācekļi netika izvēlēti balstoties uz viņu taisnīgumu un tikumīgumu. Viņiem nepiemita īpaši talanti un spējas. Viņi bija parasti cilvēki, strādnieki, zvejnieki, vienkārši un necili. Kristus piesauca Savus mācekļus, jo Viņš ieraudzīja to, kas bija apslēpts viņu sirdīs. Skatoties uz viņiem, Jēzus redzēja, ka katrs no viņiem būs paklausīgs Svētam Garam.

Tai brīdī, viss, kas tika dots mācekļiem, bija Viņa miera solījums. Bet šai miera pilnībai bija jānāk pār viņiem tikai Vasarassvētku dienā. Svētais Gars, Kurš nāks pār viņiem, mājos viņos. Arī mēs saņemam Kristus mieru caur Svēto Garu. Viņa miers piepilda mūsu sirdis arvien vairāk un vairāk atkarībā no tā, kā Kristus atklājas mūsos. Jo vairāk Jūs vēlaties zināt Jēzu, jo vairāk Svētais Gars atklās Jums Viņu, un jo vairāk Viņa miers piepildīs Jūs.